Interesants piedzīvojums
1970. gada pasaules biatlona čempionāta dalībnieki tika izvietoti vietējas koledžas studentu viesnīcā. Es dzīvoju vienā istaba ar Aleksandru Bogdanovu. Ievākdamies savos skapīšos mēs atradām dažus pornogrāfiskus žurnālus. Tā kā daudzas istabas vairāk stāvu namā vēl bija tukšas un atvērtas, mēs ar Sašu tās ātri apsekojām un ne viena nepamanīti savācām krietnu ķīpu pornogrāfisko žurnālu. Bijām tik apzinīgi, ka toreiz šo totāli aizliegto augli vakaros baudījām tikai vienu stundu, tad izslēdzām gaismu un pēc lielā sasprindzinājuma mēģinājām aizmigt.
Drīz pienāca diena, kad bija jāpošas atpakaļ uz lielo laimes zemi PSRS. Gribējās kādu žurnālu paņemt līdzi, taču mēs ar Sašu to neuzdrīkstējāmies darīt – pirms došanās uz Zviedriju mūs bija pamatīgi nobiedējuši KGB darbinieki, piedraudot ar nopietnām sekām par dažādiem pārkāpumiem. Pornogrāfijas izplatīšana bija viens no smagākajiem noziegumiem. Pirms pašas prom braukšanas par mūsu „bagātību” tomēr ieminējāmies sportistu uzticības personai izlases dakterim. Šī maskavieša reakcija bija zibenīga – kur ir, cik daudz, dodiet šurp! Viņš atvēra savu čemodānu un zem krekliem iestūķēja vismaz trīs simtus pornogrāfisko žurnālu…
Tālākie notikumi risinājās Šeremetjevas lidostas muitas zonā. Biatlonistu izlasi atdalīja no pārējās pasažieru plūsmas un ieveda speciāla telpā totālai pārbaudei. Izlases vadību pārņēma panika. Treneri skraidīja šurpu turpu kā negudri. Ik pa brīdim kaut ko runāja ar robežsargu un muitnieku virsniekiem. Laiks vilkās lēni, līdz beidzot kāds no treneriem atnāca pie sportistiem un klusināta balsī stingri noteica – ātri savāciet no katra pa divām slēpju smēres bundžiņām, saprotiet, robežsargi un muitnieki arī slēpo. ( Tanī laikā importa smēre Savienībā bija liels deficīts un melnajā tirgu maksāja krietnu naudu.) Piepildīto maisiņu „Dinamo” pārstāvis ienesa telpā aiz smagnējām metāla durvīm. Tad iznāca virsnieks un skaļi nokomandēja – biatlonisti, sekojiet man! Pēc pārdesmit soļiem jau bijām publiskajā uzgaidāmajā telpā. Ne viens čemodāns, ne viena soma netika atvērta. Tagad mēs ar Sašu prasījām komandas ārstam – iedod pa kādam žurnālam mums arī. Dakteris, ar stipri apsārtušu seju mēģinādams izspiest smīnu, paskatījās uz mums un noteica, puiši, katrs žurnāls tagad maksā 25 rubļus. Cik ņemsiet? Bet mums jau kabatā nebija ne kapeikas. Tā palikām tukšā. Vēlāk paši spriedām, ka esam uzdāvinājuši dakterim automobili.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru