To laiku parasts atgadījums
1970. gadā PSRS junioru izlasē braucienam uz pasaules čempionātu bijām iekļuvuši trīs Latvijas pārstāvji – Edgars Verners, Aleksandrs Bogdanovs un Juris Vingris kā arī Genadijs Buranovs no Udmurtijas. Edgars bija absolūtais atlases maču līderis, teicams šāvējs un ātrākais slēpotājs, taču pēdējā treniņnometnē Otepē risinājās brīnumaini notikumi – pēkšņi Edgars visos kontroltreniņos šāva vissliktāk, sapelnot neiespējami daudz soda minūšu. Junioru izlases treneris V. Pšeņicins aizsūtīja Edgaru no Otepes uz mājām un viņa vietā uz Zviedriju paņēma Igaunijas dinamieti Tenu Pēsuki. Tikai vēlāk uzzinājām šī atgadījuma aizkulises – Edgara dokumenti braukšanai uz ārzemēm nebija izturējuši drošībnieku pārbaudi. Trenerim to bija neērti pateikt Edgaram tieši acīs, tāpēc pielietoja vēl nekrietnāku paņēmienu – sabojāja Edgara šauteni un izspieda viņu no komandas pamatojoties uz rezultātu kritumu.
Esterzundē sapulcē pirms sacensībām treneris nosauca tos dalībniekus, kas startēs individuālajā distancē un tos, kas cīnīsies stafete. Man kā stabilam šāvējam bija atvēlēta vieta stafetē. Gatavojos ļoti nopietni. Taču stafetes dienas rītā treneris no manis mēģināja izvairīties līdz beidzot pateica, ka pēc vadības lēmuma manā vietā stafetē startēs Tenu. Un notika tā, ka Tenu pamatīgi iekrita - nopelnīja vairākus soda apļus un PSRS juniori palika trešie. Toreiz tā bija īsta neveiksme. Juzdamies mazliet piekrāpts un neko daudz nedomādams, es teicu V. Pšeņicinam tieši acīs - vajadzēja likt mani ,kā solījāt, tad viss būtu kārtībā. Ar šiem dažiem vārdiem pietika, lai nākamgad es vairs nebūtu PSRS izlasē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru