Aizvadītās nedēļas piektdienā Turaidas kapos zemes klēpī guldījām vienu no Latvijas 70. gadu slavenākajiem biatlonistiem Aleksandru Bogdanovu.
Aprīļa saule lika uzplaukt pirmajām vizbulītēm. No Inciema šosejas viņas puses atvadas māja pamatīga vēl neizkususi sniega kupena. Šejienes pakalni, meži un lauki bija Aleksandra uzticamākie draugi. Daudzus gadus, visu šo laiku, kad bijušos satikt nesanāca. Un mums - šiem bijušajiem arī neizdevās satikt Sašu, kaut arī viņš bija tepat līdzās.
Turaidas ļaudis pazina Aleksandru un ikdienā sauca par "čempiņu". Pirmās ogas, pirmās sēnes no meža vienmēr nesa Čempiņš. Daudzi viņam palīdzēja, kāds arī novērsās. Aleksandrs cīnījās ar sevi un savām vājībām gadu pēc gada līdz atkal nu jau klusēdams sasauca bijušos draugus uz tikšanos...Lai visi uz mirkli pieklustu, pārdomātu dzīves un nāves jēgu.
Gribu vēlēt Sašam nevis vieglas smiltis, bet gan atvērtas debesis. Esmu pārliecināts, ka Kungs ieskaitīs Aleksandra virszemes ciešanas un vērsīs savu vaigu uz viņu.
Pateicības vārdus pelnījuši "Dinamo" biatlona veterāni Dzintars Lūsis un Augusts Upens, kuri bija uzņēmušies bēru organizatoriskās rūpes. Un ar tām viņi teicami tika galā. Juris Kaurāts man atsūtīja īsziņu - Bogdanova bēres bija vislabākās no daudzām citām, kurās esmu bijis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru