Par iekļūšanu PSRS izlasē

To laiku parasts atgadījums

1970. gadā PSRS junioru izlasē braucienam uz pasaules čempionātu bijām iekļuvuši trīs Latvijas pārstāvji – Edgars Verners, Aleksandrs Bogdanovs un Juris Vingris kā arī Genadijs Buranovs no Udmurtijas. Edgars bija absolūtais atlases maču līderis, teicams šāvējs un ātrākais slēpotājs, taču pēdējā treniņnometnē Otepē risinājās brīnumaini notikumi – pēkšņi Edgars visos kontroltreniņos šāva vissliktāk, sapelnot neiespējami daudz soda minūšu. Junioru izlases treneris V. Pšeņicins aizsūtīja Edgaru no Otepes uz mājām un viņa vietā uz Zviedriju paņēma Igaunijas dinamieti Tenu Pēsuki. Tikai vēlāk uzzinājām šī atgadījuma aizkulises – Edgara dokumenti braukšanai uz ārzemēm nebija izturējuši drošībnieku pārbaudi. Trenerim to bija neērti pateikt Edgaram tieši acīs, tāpēc pielietoja vēl nekrietnāku paņēmienu – sabojāja Edgara šauteni un izspieda viņu no komandas pamatojoties uz rezultātu kritumu.

Esterzundē sapulcē pirms sacensībām treneris nosauca tos dalībniekus, kas startēs individuālajā distancē un tos, kas cīnīsies stafete. Man kā stabilam šāvējam bija atvēlēta vieta stafetē. Gatavojos ļoti nopietni. Taču stafetes dienas rītā treneris no manis mēģināja izvairīties līdz beidzot pateica, ka pēc vadības lēmuma manā vietā stafetē startēs Tenu. Un notika tā, ka Tenu pamatīgi iekrita - nopelnīja vairākus soda apļus un PSRS juniori palika trešie. Toreiz tā bija īsta neveiksme. Juzdamies mazliet piekrāpts un neko daudz nedomādams, es teicu V. Pšeņicinam tieši acīs - vajadzēja likt mani ,kā solījāt, tad viss būtu kārtībā. Ar šiem dažiem vārdiem pietika, lai nākamgad es vairs nebūtu PSRS izlasē.

Pirmie latvieši pasaules čempionātā

Interesants piedzīvojums

1970. gada pasaules biatlona čempionāta dalībnieki tika izvietoti vietējas koledžas studentu viesnīcā. Es dzīvoju vienā istaba ar Aleksandru Bogdanovu. Ievākdamies savos skapīšos mēs atradām dažus pornogrāfiskus žurnālus. Tā kā daudzas istabas vairāk stāvu namā vēl bija tukšas un atvērtas, mēs ar Sašu tās ātri apsekojām un ne viena nepamanīti savācām krietnu ķīpu pornogrāfisko žurnālu. Bijām tik apzinīgi, ka toreiz šo totāli aizliegto augli vakaros baudījām tikai vienu stundu, tad izslēdzām gaismu un pēc lielā sasprindzinājuma mēģinājām aizmigt.

Drīz pienāca diena, kad bija jāpošas atpakaļ uz lielo laimes zemi PSRS. Gribējās kādu žurnālu paņemt līdzi, taču mēs ar Sašu to neuzdrīkstējāmies darīt – pirms došanās uz Zviedriju mūs bija pamatīgi nobiedējuši KGB darbinieki, piedraudot ar nopietnām sekām par dažādiem pārkāpumiem. Pornogrāfijas izplatīšana bija viens no smagākajiem noziegumiem. Pirms pašas prom braukšanas par mūsu „bagātību” tomēr ieminējāmies sportistu uzticības personai izlases dakterim. Šī maskavieša reakcija bija zibenīga – kur ir, cik daudz, dodiet šurp! Viņš atvēra savu čemodānu un zem krekliem iestūķēja vismaz trīs simtus pornogrāfisko žurnālu…

Tālākie notikumi risinājās Šeremetjevas lidostas muitas zonā. Biatlonistu izlasi atdalīja no pārējās pasažieru plūsmas un ieveda speciāla telpā totālai pārbaudei. Izlases vadību pārņēma panika. Treneri skraidīja šurpu turpu kā negudri. Ik pa brīdim kaut ko runāja ar robežsargu un muitnieku virsniekiem. Laiks vilkās lēni, līdz beidzot kāds no treneriem atnāca pie sportistiem un klusināta balsī stingri noteica – ātri savāciet no katra pa divām slēpju smēres bundžiņām, saprotiet, robežsargi un muitnieki arī slēpo. ( Tanī laikā importa smēre Savienībā bija liels deficīts un melnajā tirgu maksāja krietnu naudu.) Piepildīto maisiņu „Dinamo” pārstāvis ienesa telpā aiz smagnējām metāla durvīm. Tad iznāca virsnieks un skaļi nokomandēja – biatlonisti, sekojiet man! Pēc pārdesmit soļiem jau bijām publiskajā uzgaidāmajā telpā. Ne viens čemodāns, ne viena soma netika atvērta. Tagad mēs ar Sašu prasījām komandas ārstam – iedod pa kādam žurnālam mums arī. Dakteris, ar stipri apsārtušu seju mēģinādams izspiest smīnu, paskatījās uz mums un noteica, puiši, katrs žurnāls tagad maksā 25 rubļus. Cik ņemsiet? Bet mums jau kabatā nebija ne kapeikas. Tā palikām tukšā. Vēlāk paši spriedām, ka esam uzdāvinājuši dakterim automobili.

Aleksandra Bogdanova bēres

Aizvadītās nedēļas piektdienā Turaidas kapos zemes klēpī guldījām vienu no Latvijas 70. gadu slavenākajiem biatlonistiem Aleksandru Bogdanovu.

Aprīļa saule lika uzplaukt pirmajām vizbulītēm. No Inciema šosejas viņas puses atvadas māja pamatīga vēl neizkususi sniega kupena. Šejienes pakalni, meži un lauki bija Aleksandra uzticamākie draugi. Daudzus gadus, visu šo laiku, kad bijušos satikt nesanāca. Un mums - šiem bijušajiem arī neizdevās satikt Sašu, kaut arī viņš bija tepat līdzās.

Turaidas ļaudis pazina Aleksandru un ikdienā sauca par "čempiņu". Pirmās ogas, pirmās sēnes no meža vienmēr nesa Čempiņš. Daudzi viņam palīdzēja, kāds arī novērsās. Aleksandrs cīnījās ar sevi un savām vājībām gadu pēc gada līdz atkal nu jau klusēdams sasauca bijušos draugus uz tikšanos...Lai visi uz mirkli pieklustu, pārdomātu dzīves un nāves jēgu.
Gribu vēlēt Sašam nevis vieglas smiltis, bet gan atvērtas debesis. Esmu pārliecināts, ka Kungs ieskaitīs Aleksandra virszemes ciešanas un vērsīs savu vaigu uz viņu.

Pateicības vārdus pelnījuši "Dinamo" biatlona veterāni Dzintars Lūsis un Augusts Upens, kuri bija uzņēmušies bēru organizatoriskās rūpes. Un ar tām viņi teicami tika galā. Juris Kaurāts man atsūtīja īsziņu - Bogdanova bēres bija vislabākās no daudzām citām, kurās esmu bijis.

Jura Kaurāta aptauja

Cienījamais biatlona veterānu kustības aktīvists Juris Kaurāts 2008. un 2009. gadā veica dažādu paaudžu biatlonistu aptauju, ar mērķi noskaidrot populārāko mūsu sporta veida pārstāvi pašu biatlonistu skatījumā. Katram aptaujas dalībniekam bija jāsarindo pēc kārtas desmit viņaprāt populārākos sportistus. Pirmais ieguva 10 punktus, otrais – 9 punktus, desmitais – 1 punktu. Aptaujā piedalījās bijušie un esošie sportisti un treneri. Tika aptaujāts 71 cilvēks. Tātad maksimālā iegrūstāmā punktu summa bija – 710.

Lūk, visu laiku populārāko biatlonistu pirmais desmitnieks:

Ilmārs Bricis 668 p.

Oļegs Maļuhins 515 p.

Jānis Gulbis 446 p.

Jānis Čaurs 441 p.

Vitālijs Urbanovičs 330 p.

Jānis Upens 311 p.

Jēkabs Nākums 290 p.

Aleksandrs Bogdanovs 251 p.

Ivars Silups 208 p.

Augusts Upens 105 p.

Mūžības ceļos

Šā gada 31. martā mūžības distancē devās pagājušā gadsimta 70. gadu pasaules junioru meistarsacīkšu daudzkārtējs medaļnieks un čempions biatlona stafetes slēpojumā

Aleksandrs Bogdanovs
1952. - 2011.

Pēdējos 20 dzīves gadus Saša nodzīvoja Turaidas apkārtnē galvenokārt kā persona bez noteiktas dzīvesvietas. Daudziem no mums šāda rīcība šķita nesaprotama, bet tā bija viņa paša izvēle... Biatlona veterānu vārdā izsaku lielu pateicību visiem labas gribas cilvēkiem, kas Aleksandru atbalstīja viņa grūtajā dzīves ceļā.
Mūžīgo mieru dod viņam Kungs, lai mūžīgā gaisma atspīd viņam.