Jevģenijs Paņukovs par rīdzinieku kļuva pateicoties biatlonam. Viņa raitais solis distancē un trāpīgie šavieni nodrošināja visa kaluma medaļu birumu PSRS čempionātos sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā. Starptautiskajā arēnā Jevģenijs tika pie zelta medaļas sociālistisko valstu sacensībās Čehoslovākijā 1970. gadā. Pēc sportiskās karjeras beigām viņš daudzus gadus strādāja robežsardzē kopā ar savu komandas biedru Jāni Gulbi.
 |
Jānis Upens ir viena no spilgtākajām personībām Latvijās biatlonā. Teicams slēpotājs, labs šāvējs un daudzu sacensību uzvarētājs, arī piedzīvojumu meklētājs. Jānis ir aktīvs sportiskajās izpausmēs līdz pat šodienai. Vīņš ir viens no retajiem, kas apkopojis un saglabājis sendienu avīžu rakstus par saviem un draugu sasniegumiem biatlonā un distanču slēpošanā. Te ieskatam dažu lappušu skanējumi.
Jānis Vimba par savas sportiskās karjeras veiksmīgāko uzskata 1970. gadu, kad viņš PSRS izlases sastāvā devās uz Čehoslovākiju, kur uzvarēja 15 km distancē sociālistisko valstu sacensībās ar mazkalibra šauteni. Otro zelta medaļu šajās sacensībās Jānis ieguva stafete. Kopā ar viņu komandā slēpoja arī rīdzinieks Jevgenijs Paņukovs. Toreiz tika izpildīta starptautiskās klases sporta meistara norma, taču birokrātiskas vilcināšanās dēļ šis goda nosaukums līdz galam tā arī netika noformēts.
Rīdzinieks Aleksandrs Bogdanovs piedalījās trijos pasaules junioru čempionātos - 1970., 1971. un 1972. gadā, kur viņš izcīnīja divas bronzas, divas sudraba un čempiona zelta medaļu.
Lai varētu trāpīt mērķos ziemā, bija daudz jāvingrinās vasarā. Attēls tapis ap 1968. gadu vecajā aizsargu šautuvē pie Cēsīm.
Juris Vingris PSRS kausa ieguvējs junioriem 15 km un 3x7,5 km stafetē. Fotografēts tieši šo sacensību laikā Priekuļos 1971. gada janvārī. Kā redzams bildē, arī toreiz bija maz sniega. Septiņdesmito gadu sākumā četras ziemas pēc kārtas Latvijā valdīja sniega deficīts. Divās no tām Rīgā nenokrita ne viena sniegpārsliņa. Jaunākās paaudzes negrib tam noticēt. Bet es saku patiesību - tā bija. Pretēji globālās sasilšanas entuziastu skepsei, saku, ka ziemas Latvijā būs. Pēdējā desmitgadē pērnā bija vienīgā bezsniega ziema. Iespējamas vēl dažas. Arī tā nebūs katastrofa.
Gaišie Ziemassvētki tuvojas
Kādi tie šogad būs? Vairākos portālos tos tagad dēvē vienkārši par svētkiem, apzināti attālinoties no Kristus dzimšanas dienas.
Ik rīts sākas ar covid19 inficēto un saslimušo uzskaiti. Visos portālos, televīzijā un radio. Arī sociālajos tīklos. Atkārtojumi turpinās visu dienu līdz vakara ziņām TV. Saslimuši tik, nomiruši tik, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievija, Amerikā utt. Viss vienā lielā putrā.
Līdz šim tik pat kā nebija to, kas izārstējušies, jo, acīm redzot, ģimenes ārstu noslēgtie biļeteni ar e-veselību nonāca tikai VSAA un VID, bet ne SPKC. Tur gaidīja speciālus atsevišķus ģimenes ārstu ziņojumus! Paldies Dievam, tagad saprāts ņēmis virsroku un 14 dienas pēc slimības konstatēšanas izdzīvojušie un tādu šobrīd ir gandrīz 99 procenti, tiks atzīti par veseliem.
Ārzemju portālos pa reizei var izlasīt kādu iedvesmojošu ziņu par to, ka arī simtgadnieks pieveicis ļauno slimību. Pie mums gluži pretēji visi informācijas kanāli pilnīgi “izgaršo” vēsti par vienā dienā vai nedēļā mūžībā aizgājušu ģimeni. Nav ne viena pozitīva stāsta. Sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri inficējušies ar covid19, brīdina, ka labāk ir izvairīties no šīs kaites.
Tas saprotams. Taču vai tamdēļ visa mūsu komunikācija jāvirza uz publikas iebiedēšanu? Kādu brīdi tas darbojas un cilvēki pārbijušies sēž mājās. Bet cik ilgi? Ar laiku briesmu stāsti notrulina ļaužu jūtas un atsākas kustība. Cilvēki intuitīvi meklē vidusceļu starp neprātīgajiem covid19 noliedzējiem un apokalipses jātniekiem.
Līdz ar covid19 briesmām šajā Adventa laikā mums jāklausās par vardarbību ģimenēs. Akcija norit ar milzu jaudu TV kanālos un portālos. Sirdi plosoši stāsti par cietušajām sievietēm un bērniem. Te katram kļūst skaidrs, ka tiesības sargājošā sistēma ar to netiek galā. Jau tiek prasīta nodokļu maksātāju naudiņa projektiem vardarbīgo cilvēku labošanai. Tā vien liekas, ka akcijas kulminācijā izskanēs prasība ratificēt divdomīgo Stambulas konvenciju.
Ko lai sakām mēs, auguši padomju muklājā, raustīti aiz ausīm skolā, bieži nopērti mājās, regulāri kāvušies ballītēs, lietainajos rudeņos lasījuši kartupeļus kolhozu laukos un nakšņojuši dažkārt pat salmos iekārtotās guļvietās? Ne tev vardarbības, ne infekcijas slimību, nebija nekā. Meklējām vien ceļu kā nokļūt aiz dzelzs priekškara lai vismaz palūkotos uz pasauli. Lejot sviedrus treniņos un mačos, dažiem tas arī izdevās. Citiem bija jāsamierinās ar ārzemju priekškambari – apmeklējot kādu no tā dēvētajām sociālistiskajām valstīm. Arī tas bija liels piedzīvojums.
Esam stipri! Advents jau pāri pusei. Sargāsim sevi no infekcijas, tas galvenais. Nelietosim mēdiju uzkulto negāciju kokteili. Labāk iedzersim glāzi karstvīna ar mandelēm un rozīnēm.
Ziemassvētki būs! Un tie būs tik gaiši un balti, cik paši gribēsim. Ne vienam neļausim tos sabojāt.
Priecīgus Ziemassvētkus, biatlona un sporta draugi!
Biatlonists Jānis Čaurs tālajā 1972. gadā Šveices Lintālē dodas jau pēc savas trešās pasaules junioru čempiona medaļas. Šautuvē sniegs bija nokusis, tāpēc mačus rīkoja 1600 m virs jūras līmeņa, mēķus vienkārši izvietojot pret piekalni. Un toreiz tika šauts ar lielkalibra ieročiem no 150 m.
Vitālijs Urbanovičs, ilggadējs Latvijas biatlona vecākais treneris, arī Ukrainas treneris, septiņdesmito gadu sākumā bijis PSRS izlases dalībnieks un vadoties pēc rezultātiem 1972. gadā bija izcīnījis vietu PSRS komandā dalībai ziemas olimpiskajās spēlēs Saporo. Tomēr Savienības skarbā sporta sistēma izlēma latvieti atstāt mājās, vairāk uzticoties kādam Krievijas sportistam. Par laimi vēsture iegrozījās tā, ka atjaunotās Latvijas laikā, Vitālijs kā treneris piedalījās vairākās ziemas olimpiskajās spēlēs.
Jānis Gulbis sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmito sākumā bija viens no mūsu labākajiem biatlonistiem. Vissavienības Dinamo komandas dalībnieks, PSRS izlases kandidāts, izcils šāvējs, labs slēpotājs un nepārspējams stāstnieks. Mēs, toreiz jaunākie sportisti, Jāņā anegdotiski teiksmainajā piedzīvojumu atstāstā klausījamies atvērtām mutēm. Prātā palikusi viņa versija par komandas biedru, kurš kādā Krievijas pilsētā dejās iepazīnies ar dāmu, pavadījis viņu uz mājām un skūpsta turpinājuma (toreiz to ne viens neuzskatīja par uzmākšanos) sataustījis... koka kāju... Tad gan uzstājīgais kavalieris pazudis lodes ātrumā...
Jevgēnijs Pīrāgs bija ļoti labs šāvējs. Viņš un jau minētais Visvaldis Voins bija Latvijas pirmā biatlona čempionāta dalībnieki 1961. gadā Brakos, kas pie Ērgļiem.
Atceros, 1969. gada vasarā Stukmaņos improvizētā šautuvē Vīnakalnā es regulāri veicu komplekso treniņu - pieci aplīši pa 2,5 km, četras šaušanas pa piecām 7,62 patronām. Kolīdz biju izšāvis pirmās piecas - Daugavas kreisajā krastā dzīvojošais Jevgēnijs nepalika parādā - ik pēc laiciņa pāri likteņupes ielejai atskanēja arī no viņā puses raidītie 4 x 5 šāvieni.
Inārs Kušķis sešdesmitajos gados cīnījās gan
distanču trasēs, gan biatlonā.
 |
Viens no pirmajiem biatlonistiem Latvijā bija Visvaldis Voins. Toreiz, tāpat kā tagad, trenēties vajadzēja arī vasarās. Man pieejama šāda bilde no tālā 1962. gada. V. Voins attēlā pa kreisi.
28. novembrī Somijas Kontiolahti iet vaļā pasaules kausa 2020/2021. gada biatlona sezona. Te būs mans sarūpētais sacensību kalendārs.
Tuvinieki informē, ka 80 gadu vecumā mūžībā dievies Latvijas biatlona pirmā čempionāta dalībnieks.
Juris Dzirnieks.
Mana Spīdola
Viens bija tiešā
pastiprinājuma uztvērējs vidējo viļņu diapazonam, kuru biju iemontējis Selgas korpusā. Lūdzu nejaukt ar
cepumiem “Selga” - runa ir par Rīgas Radiorūpnīcas pārnēsājamā uztvērēja čaulu.
Tiešā pastiprinājuma radioaparāts bija ļoti vienkāršs ar visai sliktu jūtību un
selektivitāti. Tas sastāvēja no diodes, četriem tranzistoriem, dažām
pretestībām, kondensatoriem un maza skaļrunīša. Tagad tāds aparāts Rīgā tikai
šņāktu. Ne vienas radiostacijas nedzirdētu. Bet pagājušā gadsimta sešdesmito
gadu vidū pavisam labi varēja klausīties divas Rīgas un krievu Majak. Vēlu vakaros un naktī
ārpus pilsētas mazā kastīte atdzīvojās, un tā jaunajam censonim deva iespēju
sadzirdēt arī daudzus vācu raidītājus ar tik jauko deutsche schlager
mūziku.
Šim mazajam
aparātam bija arī savi labumi. Pirmkārt – neticami zemās izmaksas – pietika ar
dažiem rubļiem. Gandrīz visas detaļas, ieskaitot korpusu,
bija dabūjamas. (Šī vārda atšifrējums, kas, manuprāt, noderētu mūsdienu
publikai, sekos nedaudz vēlāk.) Otrkārt,
to varēja salodēt vienā pēcpusdienā un atlika tikai pievienot dārgāko no
detaļām – bateriju krona. Treškārt, sociālie ieguvumi – draugu un paziņu
vidū tu pēkšņi, kaut arī pašsajūtā nedaudz apšaubāmi, esi kļuvis par tiem laikiem visai pieklājīgās
40 rubļus vērtās Selgas īpašnieku.
Varētu likties,
ko gan vairāk tehnikuma PR grupas
audzēknim vajadzētu? Tomēr Spīdola ar izvilktu teleskopisko antenu vecāko
studiju biedru rokās man nedeva miera. Tas tik bija radioaparāts – vidējie,
garie un galvenais īsie viļņi – visa pasaule saklausāma. Par pirkšanu veikalā
nevarēja būt runas – 70 rubļi bija nepaceļama summa. Atlika vienīgais
iespējamais variants – taisīt pašam. Iedrošināja grupas biedrs Aldis Striks,
kurš pats jau bija ķeries šim vērsim pie ragiem. Noskaidrojās, ka izmaksas ir
mērenas un tās svārstās robežās 10 līdz 30 rubļiem. Šo cenas amplitūdu noteica
maģiskais vārds dabūt.
Ko tas toreiz nozīmēja? Vecākā paaudze labi
atceras, ka sociālisma apstākļos teju vai katru nieku vajadzēja dabūt ar
pazīšanās starpniecību un pārmaksājot, jo veikalos bija katastrofāls labu preču
trūkums. Mūsu aprindās vārdam dabūt bija cita izpratne, jo no VEF slepus
iznestas Spīdolas detaļas varēja dabūt par daudzkārt zemāku cenu, nekā
tās oficiāli maksāja radio detaļu veikalā. Turklāt tur visas vajadzīgas lietas
nekad vienlaikus nevarēja nopirkt. Toties noteiktās nedēļas dienās un
stundās pie radio detaļu veikala
Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielas krustojumā pulcējās radioamatieri. Lai
aprunātos, šo to samainītu, bet galvenokārt, lai melnajā tirgū iegādātos
trūkstošās detaļas.
Viss notika paslepu, pārdevējs atpogāja žaketi un no
iekškabatām izvilka vajadzīgās lietas. Nesnauda jau arī padomju milicija. Pa
laikam kādu, kas aizrāvās ar lielākiem zagto detaļu tirdzniecības apjomiem,
savāca. Parasti te varēja nopirkt radio detaļas desmitkārt lētāk, nekā tās
maksāja oficiāli. Piemēram, Rīgas Pusvadītāju rūpnīcā ražotie augstfrekvences
tranzistori, atceros kā šodien, veikalā maksāja 3,60 rubļu gabalā. Uz ielas pie
veikala durvīm desmit šādus tranzistorus glīti iesaiņotus avīžpapīrā varēja dabūt
par trim rubļiem! Žēl, ka toreiz šo detaļu piegādātājs aizrāvās un viņu pēc
kāda laika savāca. Tas bija mūsu pašu tehnikuma pēdējā kursa audzēknis, kas praktizējās
un rakstīja diplomdarbu Pusvadītāju
rūpnīcā. Es vēl paspēju no viņa pāris desmit tranzistorus nopirkt. Tā bija
kolosāla valūta topošās Spīdolas detaļu tālākā sagādē. Aparāta shēmā jau
vajadzēja tikai dažus augstfrekvences tranzistorus – pārējie lieliski noderēja
apmaiņai pret citām vajadzīgajām detaļām.
Tie, kuriem bija
vairāk naudas, Spīdolu varēja samontēt salīdzinoši ātri, izmantojot
rūpnieciski lodētu pamatplati un diapazonu pārslēdzēju. Katrs šīs mezgls pie
veikala durvīm maksāja 10 rubļus. Vēl jau bija jāpērk korpuss, iespējams pat
oficiāli veikalā, to neatceros. Mēs ar
Aldi izvēlējāmies lētāko variantu – paši lodējām pamatplati. Pamatīgs darbiņš.
Kādu simt elementu un katram vismaz
divas kājiņas. Bija jānopūlas, lai nepieļautu aukstos lodējumus.
Pēc pāris mēnešu
sagādes darba un pamatīgas montēšanas, Spīdola bija gatava. Tad sekoja
ļoti svarīga darīšana – aparāta noskaņošana. Man gribas domāt, ka šajā procesā
mums talkā nāca grupas biedrs Vilnis Silaputniņš, kurš tehnikuma darbnīcās, kas
aiz VEF peldbaseina, pie skaņošanas
iekārtām jutās ļoti pārliecinoši. Šajā smalkajā procesā, kas tika veikts
saskaņā ar priekšrakstiem, izdarījām dažas vajadzīgas korekcijas. Diapazonu
pārslēdzējs tika papildināts ar 13m, 16m un 19m īsviļņiem, jo šajos viļņos varēja dzirdēt labas lietas,
ko mazāk slāpēja padomju cenzūras burkšķi.
Tikpat svarīgi bija vidējos viļņos maksimālo jūtību noskaņot
uz konkrētu frekvenci – 1439 khz vai 208 m. Te taču raidīja radio Luksemburga!
Tur skanēja Eiropas un pasaules mūzika, pēc kuras mēs bijām tik izslāpuši. Radio
Luksemburga vidējos viļņos apklusa 1992. gadā. Garajos viļņos bieži skaņojos uz
Varšavas viļņa. Arī šis raidītājs bija manu interešu lokā, jo te toreiz pat
krievu valoda skanēja muzikāls raidījums –
Ļeto radioprijomnikov (radioaparātu vasara).
1968. gada 20.
augustā Stukmaņos pie vecākiem skaldīju malku. Mans lolojums paštaisītā Spīdola
bija līdzās uz kāda resnāka bluķa. Ar nepacietību gaidīju vienpadsmito
stundu – laiku, kad 31 m īsviļņos Radio Prague International sāks savu
ikdienas muzikālo programmu. Bet ēterā
klusums. Pēc laba brīža ieskanējās satraukta diktora balss. Teksts tika lasīts
vairākās valodās – poliski, vāciski, vislabāk sapratu sekojošo krievu tekstu - padomju karavīri, doties
mājās - zaldāti, jūs esat piemānīti, pie mums viss ir kārtība, brauciet prom...
Teksts atkārtojās vairākas reizes, tad atskanēja durvju aizciršanas, bija arī vēl
kādi citi trokšņi un radio apklusa... Prāgas pavasaris bija beidzies.
Mana Spīdola
ceļoja ar mani kā sportistu pa PSRS. Esmu uztvēris Latvijas radio Urālos tagadējā
Jekaterinburgā, Intā pie Vorkutas, pat Murmanskā. Bet galvenais – Amerikas
balsi Krievzemes plašumos vienmēr varēja brīvi klausīties bez cenzūras zāģa.
Spīdola 1970. gadā mani pavadīja arī pirmajā ārzemju braucienā uz Esterzundi Zviedrijā. Arī tur man izdevās
uztvert Rīgu. Visos gadījumos tie bija raidītāji skalas 200 m galā.
Piedzīvojusi
daudzus ceļojumus un vairākas korpusa maiņas, mana Spīdola tā īsti
nesagaidījusi vidējo viļņu ēras beigas,
nonāca kārā laika zoba ēdienkartē. Kad attapos, bija jau par vēlu.
Pēc daudziem gadiem pabiju
VEF kultūras pilī esošajā muzejā. Nevarēju vien atraut acis no manu Spīdolu
dažādajām variācijām. Sekoja sludinājumi internetā un beidzot par 25 EUR man atkal tā bija.
Sākumā klusējoša. Tad restaurācija vai remonts, kā labāk tīk, vecā darbnīcā
kaut kur pie Slāvu pārvada. Nepārtraukti atgādinājuma zvani meistaram gada
garumā plus 60 EUR un viņa man atkal ir skanoša! Un vēl arvien turpat
garajos viļņos var dzirdēt Varšavas radio.
Vēlme ceļot pa
radioviļņiem tehnikuma laikā man bija visai izteikta. Kas zina, tā varēja mani
novest arī aktīvo radioamatieru pulkā, ja vien fizkultūras skolotājs Bruno
Putniņš nedomātu savādāk. Viņš mani iepazīstināja ar distanču slēpošanas un
biatlona treneri Zigurdu Zēbergu. Tas daudz ko mainīja manā dzīvē. Kļuvu par
aktīvu biatlonistu PSRS junioru izlases dalībnieku, kas man deva iespēju jau
toreiz mazliet pabūt dzelzs priekškara viņā pusē. Arī tālāko izglītību noteica
šī izvēle – beidzu LVFKI, tagadējo Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.
Pēc sporta
gaitām, sāku strādāt laikrakstā „Sports”. Žurnālistikas noslēpumus mācījos jau
strādājot - no saviem lieliskajiem
kolēģiem. 1991. gada sociālās pārmaiņas radīja iespēju piedalīties žurnāla
„Dadzis” privatizācijas procesā. Tā no
sporta žurnālista kļuvu par „SIA izdevniecība „Dadzis”” komercdirektoru.
Piedalījos skumjajās atvadās no „Dadža”
kā žurnāla, aktīvi sekmēju tolaik populāro „Mūsmāju” rašanos. Mūsu paspārnē
tapuši arī žurnāli „Rausis”, „Dārzs”, Auto Moto žurnāls. Un tā līdz 2004.
gadam, kad par izdevniecības īpašnieku kļuva lielais laikraksta „Diena”
koncerns. Mūsu draudzīgais kolektīvs drīz vien varēja meklēt jaunus
izaicinājumus. Pēc gada arī izdevniecība tika likvidēta.
Man vēl izdevās
iedzīvināt savu SIA „Jugris” un līdz 2010. gadam izdot žurnālu „Puķudobe”.
Tagad no tā visa atlicis tikai gadskārtējais „Mājas kalendārs”, ko turpinu
izdot. Tas dod jauku iespēju atslēgties no uzmācīgajām seno dienu atmiņām un
ļauj padomāt par nākotni. Vismaz par nākamo gadu.
Juris Vingris
