Latvijas biatlons sendienās 60., 70. un 80-tajos gados

 Juris Vingris PSRS kausa ieguvējs junioriem 15 km un 3x7,5 km stafetē. Fotografēts tieši šo sacensību laikā Priekuļos 1971. gada janvārī. Kā redzams bildē, arī toreiz bija maz sniega. Septiņdesmito gadu sākumā četras ziemas pēc kārtas  Latvijā valdīja sniega deficīts. Divās no tām Rīgā nenokrita ne viena sniegpārsliņa. Jaunākās paaudzes negrib tam noticēt. Bet es saku patiesību - tā bija. Pretēji globālās sasilšanas entuziastu skepsei, saku, ka ziemas Latvijā būs. Pēdējā desmitgadē pērnā  bija vienīgā bezsniega ziema. Iespējamas vēl dažas. Arī tā nebūs katastrofa.

Gaišie Ziemassvētki tuvojas

 Kādi tie šogad būs? Vairākos portālos tos tagad dēvē vienkārši par svētkiem, apzināti attālinoties no Kristus dzimšanas dienas.

    Ik rīts sākas ar covid19 inficēto un saslimušo uzskaiti. Visos portālos, televīzijā un radio. Arī sociālajos tīklos.  Atkārtojumi turpinās visu dienu līdz vakara ziņām TV. Saslimuši tik, nomiruši tik, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievija, Amerikā utt. Viss vienā lielā putrā.

    Līdz šim tik pat kā nebija to, kas izārstējušies, jo, acīm redzot,  ģimenes ārstu noslēgtie biļeteni ar e-veselību nonāca tikai VSAA un VID, bet ne SPKC. Tur gaidīja speciālus atsevišķus ģimenes ārstu ziņojumus! Paldies Dievam, tagad saprāts ņēmis virsroku un 14 dienas pēc slimības konstatēšanas izdzīvojušie un tādu šobrīd ir gandrīz 99 procenti, tiks atzīti par veseliem.

Ārzemju portālos pa reizei var izlasīt kādu iedvesmojošu ziņu par to,  ka arī  simtgadnieks pieveicis ļauno slimību. Pie mums gluži pretēji visi informācijas kanāli pilnīgi “izgaršo” vēsti par vienā dienā vai nedēļā mūžībā aizgājušu ģimeni. Nav ne viena pozitīva stāsta. Sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri inficējušies ar covid19, brīdina, ka labāk ir izvairīties no šīs kaites.

    Tas saprotams. Taču vai tamdēļ visa mūsu komunikācija jāvirza uz publikas iebiedēšanu? Kādu brīdi tas darbojas un cilvēki pārbijušies sēž mājās. Bet cik ilgi? Ar laiku briesmu stāsti notrulina ļaužu jūtas un atsākas kustība. Cilvēki intuitīvi meklē vidusceļu starp neprātīgajiem covid19 noliedzējiem un apokalipses jātniekiem.

     Līdz ar covid19 briesmām šajā Adventa laikā mums jāklausās par vardarbību ģimenēs. Akcija norit ar milzu jaudu TV kanālos un portālos. Sirdi plosoši stāsti par cietušajām sievietēm un bērniem. Te katram kļūst skaidrs, ka tiesības sargājošā sistēma ar to netiek galā. Jau tiek prasīta nodokļu maksātāju naudiņa projektiem vardarbīgo cilvēku labošanai. Tā vien liekas, ka akcijas kulminācijā izskanēs prasība ratificēt divdomīgo Stambulas konvenciju.

     Ko lai sakām mēs, auguši padomju muklājā, raustīti aiz ausīm skolā, bieži nopērti mājās, regulāri kāvušies ballītēs, lietainajos rudeņos lasījuši kartupeļus kolhozu laukos un nakšņojuši dažkārt pat salmos iekārtotās guļvietās? Ne tev vardarbības, ne infekcijas slimību, nebija nekā. Meklējām vien ceļu kā nokļūt aiz dzelzs priekškara lai vismaz palūkotos uz pasauli. Lejot sviedrus treniņos un mačos, dažiem tas arī izdevās. Citiem bija jāsamierinās ar ārzemju priekškambari – apmeklējot kādu no tā dēvētajām sociālistiskajām valstīm. Arī tas bija liels piedzīvojums.

     Esam stipri! Advents jau pāri pusei. Sargāsim sevi no infekcijas, tas galvenais. Nelietosim mēdiju uzkulto negāciju kokteili. Labāk iedzersim glāzi karstvīna ar mandelēm un rozīnēm.

     Ziemassvētki būs! Un tie būs tik gaiši un balti, cik paši gribēsim. Ne vienam neļausim tos sabojāt.

     Priecīgus Ziemassvētkus, biatlona un sporta draugi!