Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā

 

Mana Spīdola

 

     Mācoties Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, savām rokām esmu sameistarojis divus radioaparātus.

 Viens bija tiešā pastiprinājuma uztvērējs vidējo viļņu diapazonam, kuru biju iemontējis  Selgas korpusā. Lūdzu nejaukt ar cepumiem “Selga” - runa ir par Rīgas Radiorūpnīcas pārnēsājamā uztvērēja čaulu. Tiešā pastiprinājuma radioaparāts bija ļoti vienkāršs ar visai sliktu jūtību un selektivitāti. Tas sastāvēja no diodes, četriem tranzistoriem, dažām pretestībām, kondensatoriem un maza skaļrunīša. Tagad tāds aparāts Rīgā tikai šņāktu. Ne vienas radiostacijas nedzirdētu. Bet pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū pavisam labi varēja klausīties divas Rīgas  un krievu Majak. Vēlu vakaros un naktī ārpus pilsētas mazā kastīte atdzīvojās, un tā jaunajam censonim deva iespēju sadzirdēt arī daudzus vācu raidītājus ar tik jauko deutsche schlager mūziku.

     Šim mazajam aparātam bija arī savi labumi. Pirmkārt – neticami zemās izmaksas – pietika ar dažiem  rubļiem.  Gandrīz visas detaļas, ieskaitot korpusu, bija dabūjamas. (Šī vārda atšifrējums, kas, manuprāt, noderētu mūsdienu publikai, sekos nedaudz vēlāk.)  Otrkārt, to varēja salodēt vienā pēcpusdienā un atlika tikai pievienot dārgāko no detaļām – bateriju krona. Treškārt, sociālie ieguvumi – draugu un paziņu vidū tu pēkšņi, kaut arī pašsajūtā nedaudz apšaubāmi,  esi kļuvis par tiem laikiem visai pieklājīgās 40 rubļus vērtās Selgas īpašnieku.

     Varētu likties, ko  gan vairāk tehnikuma PR grupas audzēknim vajadzētu?  Tomēr Spīdola  ar izvilktu teleskopisko antenu vecāko studiju biedru rokās man nedeva miera. Tas tik bija radioaparāts – vidējie, garie un galvenais īsie viļņi – visa pasaule saklausāma. Par pirkšanu veikalā nevarēja būt runas – 70 rubļi bija nepaceļama summa. Atlika vienīgais iespējamais variants – taisīt pašam. Iedrošināja grupas biedrs Aldis Striks, kurš pats jau bija ķeries šim vērsim pie ragiem. Noskaidrojās, ka izmaksas ir mērenas un tās svārstās robežās 10 līdz 30 rubļiem. Šo cenas amplitūdu noteica maģiskais vārds dabūt.

      Ko tas toreiz nozīmēja? Vecākā paaudze labi atceras, ka sociālisma apstākļos teju vai katru nieku vajadzēja dabūt ar pazīšanās starpniecību un pārmaksājot, jo veikalos bija katastrofāls labu preču trūkums. Mūsu aprindās vārdam dabūt bija cita izpratne, jo no VEF slepus iznestas Spīdolas detaļas varēja dabūt par daudzkārt zemāku cenu, nekā tās oficiāli maksāja radio detaļu veikalā. Turklāt tur visas vajadzīgas lietas nekad vienlaikus nevarēja nopirkt. Toties noteiktās nedēļas dienās un stundās  pie radio detaļu veikala Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielas krustojumā pulcējās radioamatieri. Lai aprunātos, šo to samainītu, bet galvenokārt, lai melnajā tirgū iegādātos trūkstošās detaļas.

     Viss notika  paslepu, pārdevējs atpogāja žaketi un no iekškabatām izvilka vajadzīgās lietas. Nesnauda jau arī padomju milicija. Pa laikam kādu, kas aizrāvās ar lielākiem zagto detaļu tirdzniecības apjomiem, savāca. Parasti te varēja nopirkt radio detaļas desmitkārt lētāk, nekā tās maksāja oficiāli. Piemēram, Rīgas Pusvadītāju rūpnīcā ražotie augstfrekvences tranzistori, atceros kā šodien, veikalā maksāja 3,60 rubļu gabalā. Uz ielas pie veikala durvīm desmit šādus tranzistorus glīti iesaiņotus avīžpapīrā varēja dabūt par trim rubļiem! Žēl, ka toreiz šo detaļu piegādātājs aizrāvās un viņu pēc kāda laika savāca. Tas bija mūsu pašu tehnikuma pēdējā kursa audzēknis, kas praktizējās un rakstīja diplomdarbu  Pusvadītāju rūpnīcā. Es vēl paspēju no viņa pāris desmit tranzistorus nopirkt. Tā bija kolosāla valūta topošās Spīdolas detaļu tālākā sagādē. Aparāta shēmā jau vajadzēja tikai dažus augstfrekvences tranzistorus – pārējie lieliski noderēja apmaiņai pret citām vajadzīgajām detaļām.

     Tie, kuriem bija vairāk naudas, Spīdolu varēja samontēt salīdzinoši ātri, izmantojot rūpnieciski lodētu pamatplati un diapazonu pārslēdzēju. Katrs šīs mezgls pie veikala durvīm maksāja 10 rubļus. Vēl jau bija jāpērk korpuss, iespējams pat oficiāli veikalā, to neatceros.  Mēs ar Aldi izvēlējāmies lētāko variantu – paši lodējām pamatplati. Pamatīgs darbiņš. Kādu simt elementu un katram vismaz  divas kājiņas. Bija jānopūlas, lai nepieļautu aukstos lodējumus.

     Pēc pāris mēnešu sagādes darba un pamatīgas montēšanas, Spīdola bija gatava. Tad sekoja ļoti svarīga darīšana – aparāta noskaņošana. Man gribas domāt, ka šajā procesā mums talkā nāca grupas biedrs Vilnis Silaputniņš, kurš tehnikuma darbnīcās, kas aiz VEF peldbaseina, pie skaņošanas  iekārtām jutās ļoti pārliecinoši. Šajā smalkajā procesā, kas tika veikts saskaņā ar priekšrakstiem, izdarījām dažas vajadzīgas korekcijas. Diapazonu pārslēdzējs tika papildināts ar 13m, 16m un 19m īsviļņiem,  jo šajos viļņos varēja dzirdēt labas lietas, ko mazāk slāpēja padomju cenzūras burkšķi.

Tikpat svarīgi bija vidējos viļņos maksimālo jūtību noskaņot uz konkrētu frekvenci – 1439 khz vai 208 m. Te taču raidīja radio Luksemburga! Tur skanēja Eiropas un pasaules mūzika, pēc kuras mēs bijām tik izslāpuši. Radio Luksemburga vidējos viļņos apklusa 1992. gadā. Garajos viļņos bieži skaņojos uz Varšavas viļņa. Arī šis raidītājs bija manu interešu lokā, jo te toreiz pat krievu valoda skanēja muzikāls raidījums – Ļeto radioprijomnikov (radioaparātu vasara).

     1968. gada 20. augustā Stukmaņos pie vecākiem skaldīju malku. Mans lolojums paštaisītā Spīdola bija līdzās uz kāda resnāka bluķa. Ar nepacietību gaidīju vienpadsmito stundu – laiku, kad 31 m īsviļņos Radio Prague International sāks savu ikdienas muzikālo programmu. Bet  ēterā klusums. Pēc laba brīža ieskanējās satraukta diktora balss. Teksts tika lasīts vairākās valodās – poliski, vāciski, vislabāk sapratu sekojošo  krievu tekstu - padomju karavīri, doties mājās - zaldāti, jūs esat piemānīti, pie mums viss ir kārtība, brauciet prom... Teksts atkārtojās vairākas reizes, tad atskanēja durvju aizciršanas, bija arī vēl kādi citi trokšņi un radio apklusa... Prāgas pavasaris bija beidzies.

    Mana Spīdola ceļoja ar mani kā sportistu pa PSRS. Esmu uztvēris Latvijas radio Urālos tagadējā Jekaterinburgā, Intā pie Vorkutas, pat Murmanskā. Bet galvenais – Amerikas balsi Krievzemes plašumos vienmēr varēja brīvi klausīties bez cenzūras zāģa. Spīdola 1970. gadā mani pavadīja arī pirmajā ārzemju braucienā  uz Esterzundi Zviedrijā. Arī tur man izdevās uztvert Rīgu. Visos gadījumos tie bija raidītāji  skalas 200 m galā.

     Piedzīvojusi daudzus ceļojumus un vairākas korpusa maiņas, mana Spīdola tā īsti nesagaidījusi vidējo viļņu ēras beigas,  nonāca kārā laika zoba ēdienkartē. Kad attapos, bija jau par vēlu.

Pēc daudziem gadiem pabiju  VEF kultūras pilī esošajā muzejā. Nevarēju vien atraut acis no manu Spīdolu dažādajām variācijām. Sekoja sludinājumi internetā  un beidzot par 25 EUR man atkal tā bija. Sākumā klusējoša. Tad restaurācija vai remonts, kā labāk tīk, vecā darbnīcā kaut kur pie Slāvu pārvada. Nepārtraukti atgādinājuma zvani meistaram gada garumā plus 60 EUR un viņa man atkal ir skanoša! Un vēl arvien turpat garajos viļņos var dzirdēt Varšavas radio.

    Vēlme ceļot pa radioviļņiem tehnikuma laikā man bija visai izteikta. Kas zina, tā varēja mani novest arī aktīvo radioamatieru pulkā, ja vien fizkultūras skolotājs Bruno Putniņš nedomātu savādāk. Viņš mani iepazīstināja ar distanču slēpošanas un biatlona treneri Zigurdu Zēbergu. Tas daudz ko mainīja manā dzīvē. Kļuvu par aktīvu biatlonistu PSRS junioru izlases dalībnieku, kas man deva iespēju jau toreiz mazliet pabūt dzelzs priekškara viņā pusē. Arī tālāko izglītību noteica šī izvēle – beidzu LVFKI, tagadējo Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.

     Pēc sporta gaitām, sāku strādāt laikrakstā „Sports”. Žurnālistikas noslēpumus mācījos jau strādājot -  no saviem lieliskajiem kolēģiem. 1991. gada sociālās pārmaiņas radīja iespēju piedalīties žurnāla „Dadzis”  privatizācijas procesā. Tā no sporta žurnālista kļuvu par „SIA izdevniecība „Dadzis”” komercdirektoru. Piedalījos skumjajās atvadās no „Dadža”  kā žurnāla, aktīvi sekmēju tolaik populāro „Mūsmāju” rašanos. Mūsu paspārnē tapuši arī žurnāli „Rausis”, „Dārzs”, Auto Moto žurnāls. Un tā līdz 2004. gadam, kad par izdevniecības īpašnieku kļuva lielais laikraksta „Diena” koncerns. Mūsu draudzīgais kolektīvs drīz vien varēja meklēt jaunus izaicinājumus. Pēc gada arī izdevniecība tika likvidēta.

     Man vēl izdevās iedzīvināt savu SIA „Jugris” un līdz 2010. gadam izdot žurnālu „Puķudobe”. Tagad no tā visa atlicis tikai gadskārtējais „Mājas kalendārs”, ko turpinu izdot. Tas dod jauku iespēju atslēgties no uzmācīgajām seno dienu atmiņām un ļauj padomāt par nākotni. Vismaz par nākamo gadu.

   

 

Juris Vingris