Pusotras paaudzes biatlonā

Šajās dienās diviem mūsu biatlona veterāniem nozīmīgas  dzīves jubilejas.  Augusts Upens svin 70. dzimšanas dienu, Dzintars  Lūsis -  sešdesmito.

Abi vīri tiešām veido pusotru paaudzi Latvijas biatlonā. Augustam tieir  sešdesmito gadu vidus un septiņdesmitie, Dzintaram – septiņdesmito vidus un astoņdesmitie.  Tanī laikā Latvijas biatlonistiem izdevās gūt daudzas skaistas uzvaras PSRS impērijas iekšienē.  Arī Augusts un Dzintars pie tādām ticis ne reizi vien. Dažkārt pat izdevies pabāst galvu viņpus dzelzs priekškara, bet šajās rindās negribu skaitīt senās medaļas un Goda rakstus.  Svarīgāk atcerēties tos labos un interesantos dzīves mirkļus, kas pa reizei pazibēja arī tajos „attīstītā sociālisma” laikos.

Kas mūs dzina šajā smagajā sporta veidā? Tieksme redzēt pasauli vai apliecināt savu spēku, velme būt labākajam? Manā gadījumā pirmajā vietā bija pasaule. Taču tikpat pieņemams ir arī otrs variants.  Galu galā tikai piepildot otro dzinuli, varēja īstenot pirmo velmi!

Kas  palīdzēja Augustam un Dzintaram kā arī daudziem citiem tā laika biatlonistiem virzīties  uz priekšu fizisko pārslodžu un sviedru pasaulē? Varbūt  ikdienas jautrība? Tā sita augstu vilni! Nepārtraukta zobošanās vienam par otru bija parasta lieta. Tā lika darboties smadzenēm un  labi veldzēja pārpūlētos muskuļus. Taču, lai tie pārāk neatslābtu, dažkārt draugu un komandas biedru somās paslepus nācās ievietot kādu ... ķieģeli!  Šis nedarbs tika skaidrots, kā rūpes par drauga fizisko formu.  Vēl lielāku efektu varēja sasniegt, draugu somās slepus ieliekot daļu no savām patronām. Un tās bija 7,62 kalibra kaujas patronas, nu gana smagas,  ja kāds vēl atceras. Pieņemu, ka Augusts to ļoti labi zina.  Tajās sendienās  kādā  Maskavas lidostā  izlidošanas zālē mūsu biatlonistam (nekonkretizējot vārdu) saplīsa pārkrautā mugursoma un uz grīdas līdz ar pāris nedēļu  nemazgātām  zeķēm izbira labs pussimts 7,62 patronu! Bez milicijas, protams, neiztika, taču ne viens  netika arestēts.

Pēc pusstundas  jau visi sēdējām sava reisa lidmašīnā, patronas arī bija pie mums , šautenes līdzās pie sēdekļiem. Pēc dažiem gadiem, kad lietuviešu varoņi nolaupītajā lidmašīnā ceļā uz  Turciju nogalināja stjuarti, sākās drošības pasākumi – iekāpjot lidmašīna, šautenes nācās pašiem ienest un reisa laikā atstāt pilotu kabīnē.

Šo sen aizmirsto gadījumu atcerējos, kad pirms dažiem gadiem  Rīgas lidostā no misijas kara darbības zonā pārbraukušajam Latvijas armijas karavīram muitnieki  mantās  atrada četras nejauši aizmirstas patronas. Kas tas bija par skandālu! To puisi gandrīz notiesāja un ietupināja!

Ko nu tagad slēpt – arī īslaicīgās mīlestības meklējumi  Krievzemes plašumos mazliet krāšņoja sportistu  smago ikdienu. Kā kuram tur veicās? Tas gan lai paliek pašu varoņu  atmiņās.  Tiesa, ja atļausiet mazliet vispārināt tēmu, jo man nav informatīva pamata to attiecināt uz šodienas jubilāriem,  tad varu atgādināt, ka  labākie sasniegumi šajā jomā  beidzās ar kādas krievu meitenes ierašanos uz dzīvi  Rīga pie puiša  dažas dienas pirms viņas iedomātā sapņu prinča kāzām... ar latvju zelteni.

Nu jau esmu gana pļāpājis. 

  August un Dzintar! Atceraties labās dienas, skaistos notikumus. Visu slikto aizmirstiet.  Sarunājieties ar draugiem pēc iespējas biežāk. Slēpojiet!  Mīliet savus tuvos un arī ne tik tuvos, jo mīlestība ir pāri visam.

Lai puto dzīve!

Juris Vingris

2019. gada 17. jūlijā, Rīgā