Pusotras paaudzes biatlonā
Šajās dienās diviem mūsu biatlona veterāniem
nozīmīgas dzīves jubilejas. Augusts Upens svin 70. dzimšanas dienu, Dzintars Lūsis - sešdesmito.
Abi vīri tiešām veido pusotru paaudzi Latvijas
biatlonā. Augustam tieir sešdesmito gadu
vidus un septiņdesmitie, Dzintaram – septiņdesmito vidus un astoņdesmitie. Tanī laikā Latvijas biatlonistiem izdevās gūt
daudzas skaistas uzvaras PSRS impērijas iekšienē. Arī Augusts un Dzintars pie tādām ticis ne
reizi vien. Dažkārt pat izdevies pabāst galvu viņpus dzelzs priekškara, bet
šajās rindās negribu skaitīt senās medaļas un Goda rakstus. Svarīgāk atcerēties tos labos un interesantos
dzīves mirkļus, kas pa reizei pazibēja arī tajos „attīstītā sociālisma” laikos.
Kas mūs dzina šajā smagajā sporta veidā? Tieksme
redzēt pasauli vai apliecināt savu spēku, velme būt labākajam? Manā gadījumā
pirmajā vietā bija pasaule. Taču tikpat pieņemams ir arī otrs variants. Galu galā tikai piepildot otro dzinuli,
varēja īstenot pirmo velmi!
Kas palīdzēja
Augustam un Dzintaram kā arī daudziem citiem tā laika biatlonistiem virzīties uz priekšu fizisko pārslodžu un sviedru
pasaulē? Varbūt ikdienas jautrība? Tā
sita augstu vilni! Nepārtraukta zobošanās vienam par otru bija parasta lieta.
Tā lika darboties smadzenēm un labi
veldzēja pārpūlētos muskuļus. Taču, lai tie pārāk neatslābtu, dažkārt draugu un
komandas biedru somās paslepus nācās ievietot kādu ... ķieģeli! Šis nedarbs tika skaidrots, kā rūpes par
drauga fizisko formu. Vēl lielāku efektu
varēja sasniegt, draugu somās slepus ieliekot daļu no savām patronām. Un tās
bija 7,62 kalibra kaujas patronas, nu gana smagas, ja kāds vēl atceras. Pieņemu, ka Augusts to
ļoti labi zina. Tajās sendienās kādā
Maskavas lidostā izlidošanas zālē
mūsu biatlonistam (nekonkretizējot vārdu) saplīsa pārkrautā mugursoma un uz
grīdas līdz ar pāris nedēļu
nemazgātām zeķēm izbira labs
pussimts 7,62 patronu! Bez milicijas, protams, neiztika, taču ne viens netika arestēts.
Pēc pusstundas
jau visi sēdējām sava reisa lidmašīnā, patronas arī bija pie mums ,
šautenes līdzās pie sēdekļiem. Pēc dažiem gadiem, kad lietuviešu varoņi
nolaupītajā lidmašīnā ceļā uz Turciju
nogalināja stjuarti, sākās drošības pasākumi – iekāpjot lidmašīna, šautenes
nācās pašiem ienest un reisa laikā atstāt pilotu kabīnē.
Šo sen aizmirsto gadījumu atcerējos, kad pirms
dažiem gadiem Rīgas lidostā no misijas
kara darbības zonā pārbraukušajam Latvijas armijas karavīram muitnieki mantās
atrada četras nejauši aizmirstas patronas. Kas tas bija par skandālu! To
puisi gandrīz notiesāja un ietupināja!
Ko nu tagad slēpt – arī īslaicīgās mīlestības
meklējumi Krievzemes plašumos mazliet
krāšņoja sportistu smago ikdienu. Kā
kuram tur veicās? Tas gan lai paliek pašu varoņu atmiņās.
Tiesa, ja atļausiet mazliet vispārināt tēmu, jo man nav informatīva
pamata to attiecināt uz šodienas jubilāriem,
tad varu atgādināt, ka labākie
sasniegumi šajā jomā beidzās ar kādas
krievu meitenes ierašanos uz dzīvi Rīga
pie puiša dažas dienas pirms viņas
iedomātā sapņu prinča kāzām... ar latvju zelteni.
Nu jau esmu gana pļāpājis.
August un
Dzintar! Atceraties labās dienas, skaistos notikumus. Visu slikto
aizmirstiet. Sarunājieties ar draugiem
pēc iespējas biežāk. Slēpojiet! Mīliet
savus tuvos un arī ne tik tuvos, jo mīlestība ir pāri visam.
Lai puto dzīve!
Juris Vingris
2019. gada 17. jūlijā, Rīgā
