Laikā no 22. Līdz 28. novembrim ziemas priekus Zviedrijā baudīja pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pietiekami slavenā Rīgas ASK biatlonistu trijotne: Jānis Čaurs, Jānis Vimba, Juris Vingris. Un varbūt arī nebija tik svarīgi, ka Sēlenā distanču slēpošanas trase vēl nebija gatava, jo šoreiz galvenais bija kalnu slēpošana. Šo rindu autors (ar kalnu slēpēm pa reizei nošļūc jau kopš 55 gadu vecuma) uzņēmās iniciatīvu pasākuma organizēšanā un nodrošināšanā. Pašam par lielu pārsteigumu izdevās pasūtīt ļoti foršu, moderni aprīkotu mājiņu šajā jaukajā kalnu kūrortā.
Vairākas kalnu trases bija kartībā. Jānis Vimba, kurš uz kalnu slēpēm pirmo reizi kāpa pērnajā sezonā 61 gada jaunumā, pēc sešu dienu slēpošanas negribīgi atzinās, ka laikam tomēr esot „pieplīsis” šļūkājot pa kalnu.
Trīskārtējais pasaules junioru čempions Jānis Čaurs pirmās trīs dienas palika uzticīgs distanču slēpēm – pats iebrauca trasi un neatlaidīgi aicināja mūs ar Vimbu arī pievienoties viņam. Mēs tomēr palikām uz kalna. Mūsu pasākuma ceturtajā dienā pierunājām arī Čauru pirmo reizi (59 gadi) pamēģināt kalnu slēpes. Nu ko lai saka – čempiona garu juta arī šajā reizē. Čaurs tehniku bija apguvis vērojot citus braucējus. Un viņam izdevās pavisam labs pirmais nobrauciens. Pēc otrā nobrauciena viņš atrāva vējjakas rāvēj slēdzi – esot stipri nosvīdis, pat vairāk nekā braucot pa distanci. Es jau domāju, ka vēl vienam mūsu veterānam kalnu āķis ir lūpā.
Vakarus pavadījām pavisam rātni – divreiz aizgājām uzspēlēt boulingu, kurinājām mājiņā somu pirti, uz milzīga plazminieka skatījāmies līdzi paņemtās filmas, klausījāmies mūziku. Mazliet baudījām arī no saldenās pudeles. Tiesa, Jānis Vimba pašlaik ietur sausuma pauzi. Katram mums savs mērs zināms. Par garšīgām zupām pusdienās un vakara tēju gādāja mana kundze Liene.
Mēs daudz, daudz runājām par veciem laikiem… Beigu beigās konstatējām, ka nemaz tik veci jau neesam – šo to vēl varam…
Tehniskie rezultāti:
Uz Zviedriju braucām četratā ar manu veco mersīti – vispirms ar Tallink prāmi no Rīgas uz Stokholmu, tālāk ripinājām kādus 470 km līdz Sēlenai. Parastais navigators Tom Tom mūs precīzi aizveda līdz reģistratūras durvīm. Atpakaļ braucot viss ceļš bija stipri piesnidzis. Zviedri rūpīgi tīra sniega sanesumus, bet ar pret slīdes līdzekļiem neaizraujas – tas tur ir normāli, ka ziemā ceļi ir slideni. Smalkās granīta šķembiņas uzber tikai miestiņos pirms gājēju pārejām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru