Jevģenijs Paņukovs par rīdzinieku kļuva pateicoties biatlonam. Viņa raitais solis distancē un trāpīgie šavieni nodrošināja visa kaluma medaļu birumu PSRS čempionātos sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā. Starptautiskajā arēnā Jevģenijs tika pie zelta medaļas sociālistisko valstu sacensībās Čehoslovākijā 1970. gadā. Pēc sportiskās karjeras beigām viņš daudzus gadus strādāja robežsardzē kopā ar savu komandas biedru Jāni Gulbi.
 |
Jānis Upens ir viena no spilgtākajām personībām Latvijās biatlonā. Teicams slēpotājs, labs šāvējs un daudzu sacensību uzvarētājs, arī piedzīvojumu meklētājs. Jānis ir aktīvs sportiskajās izpausmēs līdz pat šodienai. Vīņš ir viens no retajiem, kas apkopojis un saglabājis sendienu avīžu rakstus par saviem un draugu sasniegumiem biatlonā un distanču slēpošanā. Te ieskatam dažu lappušu skanējumi.
Jānis Vimba par savas sportiskās karjeras veiksmīgāko uzskata 1970. gadu, kad viņš PSRS izlases sastāvā devās uz Čehoslovākiju, kur uzvarēja 15 km distancē sociālistisko valstu sacensībās ar mazkalibra šauteni. Otro zelta medaļu šajās sacensībās Jānis ieguva stafete. Kopā ar viņu komandā slēpoja arī rīdzinieks Jevgenijs Paņukovs. Toreiz tika izpildīta starptautiskās klases sporta meistara norma, taču birokrātiskas vilcināšanās dēļ šis goda nosaukums līdz galam tā arī netika noformēts.
Rīdzinieks Aleksandrs Bogdanovs piedalījās trijos pasaules junioru čempionātos - 1970., 1971. un 1972. gadā, kur viņš izcīnīja divas bronzas, divas sudraba un čempiona zelta medaļu.
Lai varētu trāpīt mērķos ziemā, bija daudz jāvingrinās vasarā. Attēls tapis ap 1968. gadu vecajā aizsargu šautuvē pie Cēsīm.
Juris Vingris PSRS kausa ieguvējs junioriem 15 km un 3x7,5 km stafetē. Fotografēts tieši šo sacensību laikā Priekuļos 1971. gada janvārī. Kā redzams bildē, arī toreiz bija maz sniega. Septiņdesmito gadu sākumā četras ziemas pēc kārtas Latvijā valdīja sniega deficīts. Divās no tām Rīgā nenokrita ne viena sniegpārsliņa. Jaunākās paaudzes negrib tam noticēt. Bet es saku patiesību - tā bija. Pretēji globālās sasilšanas entuziastu skepsei, saku, ka ziemas Latvijā būs. Pēdējā desmitgadē pērnā bija vienīgā bezsniega ziema. Iespējamas vēl dažas. Arī tā nebūs katastrofa.
Gaišie Ziemassvētki tuvojas
Kādi tie šogad būs? Vairākos portālos tos tagad dēvē vienkārši par svētkiem, apzināti attālinoties no Kristus dzimšanas dienas.
Ik rīts sākas ar covid19 inficēto un saslimušo uzskaiti. Visos portālos, televīzijā un radio. Arī sociālajos tīklos. Atkārtojumi turpinās visu dienu līdz vakara ziņām TV. Saslimuši tik, nomiruši tik, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievija, Amerikā utt. Viss vienā lielā putrā.
Līdz šim tik pat kā nebija to, kas izārstējušies, jo, acīm redzot, ģimenes ārstu noslēgtie biļeteni ar e-veselību nonāca tikai VSAA un VID, bet ne SPKC. Tur gaidīja speciālus atsevišķus ģimenes ārstu ziņojumus! Paldies Dievam, tagad saprāts ņēmis virsroku un 14 dienas pēc slimības konstatēšanas izdzīvojušie un tādu šobrīd ir gandrīz 99 procenti, tiks atzīti par veseliem.
Ārzemju portālos pa reizei var izlasīt kādu iedvesmojošu ziņu par to, ka arī simtgadnieks pieveicis ļauno slimību. Pie mums gluži pretēji visi informācijas kanāli pilnīgi “izgaršo” vēsti par vienā dienā vai nedēļā mūžībā aizgājušu ģimeni. Nav ne viena pozitīva stāsta. Sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri inficējušies ar covid19, brīdina, ka labāk ir izvairīties no šīs kaites.
Tas saprotams. Taču vai tamdēļ visa mūsu komunikācija jāvirza uz publikas iebiedēšanu? Kādu brīdi tas darbojas un cilvēki pārbijušies sēž mājās. Bet cik ilgi? Ar laiku briesmu stāsti notrulina ļaužu jūtas un atsākas kustība. Cilvēki intuitīvi meklē vidusceļu starp neprātīgajiem covid19 noliedzējiem un apokalipses jātniekiem.
Līdz ar covid19 briesmām šajā Adventa laikā mums jāklausās par vardarbību ģimenēs. Akcija norit ar milzu jaudu TV kanālos un portālos. Sirdi plosoši stāsti par cietušajām sievietēm un bērniem. Te katram kļūst skaidrs, ka tiesības sargājošā sistēma ar to netiek galā. Jau tiek prasīta nodokļu maksātāju naudiņa projektiem vardarbīgo cilvēku labošanai. Tā vien liekas, ka akcijas kulminācijā izskanēs prasība ratificēt divdomīgo Stambulas konvenciju.
Ko lai sakām mēs, auguši padomju muklājā, raustīti aiz ausīm skolā, bieži nopērti mājās, regulāri kāvušies ballītēs, lietainajos rudeņos lasījuši kartupeļus kolhozu laukos un nakšņojuši dažkārt pat salmos iekārtotās guļvietās? Ne tev vardarbības, ne infekcijas slimību, nebija nekā. Meklējām vien ceļu kā nokļūt aiz dzelzs priekškara lai vismaz palūkotos uz pasauli. Lejot sviedrus treniņos un mačos, dažiem tas arī izdevās. Citiem bija jāsamierinās ar ārzemju priekškambari – apmeklējot kādu no tā dēvētajām sociālistiskajām valstīm. Arī tas bija liels piedzīvojums.
Esam stipri! Advents jau pāri pusei. Sargāsim sevi no infekcijas, tas galvenais. Nelietosim mēdiju uzkulto negāciju kokteili. Labāk iedzersim glāzi karstvīna ar mandelēm un rozīnēm.
Ziemassvētki būs! Un tie būs tik gaiši un balti, cik paši gribēsim. Ne vienam neļausim tos sabojāt.
Priecīgus Ziemassvētkus, biatlona un sporta draugi!
Biatlonists Jānis Čaurs tālajā 1972. gadā Šveices Lintālē dodas jau pēc savas trešās pasaules junioru čempiona medaļas. Šautuvē sniegs bija nokusis, tāpēc mačus rīkoja 1600 m virs jūras līmeņa, mēķus vienkārši izvietojot pret piekalni. Un toreiz tika šauts ar lielkalibra ieročiem no 150 m.
Vitālijs Urbanovičs, ilggadējs Latvijas biatlona vecākais treneris, arī Ukrainas treneris, septiņdesmito gadu sākumā bijis PSRS izlases dalībnieks un vadoties pēc rezultātiem 1972. gadā bija izcīnījis vietu PSRS komandā dalībai ziemas olimpiskajās spēlēs Saporo. Tomēr Savienības skarbā sporta sistēma izlēma latvieti atstāt mājās, vairāk uzticoties kādam Krievijas sportistam. Par laimi vēsture iegrozījās tā, ka atjaunotās Latvijas laikā, Vitālijs kā treneris piedalījās vairākās ziemas olimpiskajās spēlēs.
Jānis Gulbis sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmito sākumā bija viens no mūsu labākajiem biatlonistiem. Vissavienības Dinamo komandas dalībnieks, PSRS izlases kandidāts, izcils šāvējs, labs slēpotājs un nepārspējams stāstnieks. Mēs, toreiz jaunākie sportisti, Jāņā anegdotiski teiksmainajā piedzīvojumu atstāstā klausījamies atvērtām mutēm. Prātā palikusi viņa versija par komandas biedru, kurš kādā Krievijas pilsētā dejās iepazīnies ar dāmu, pavadījis viņu uz mājām un skūpsta turpinājuma (toreiz to ne viens neuzskatīja par uzmākšanos) sataustījis... koka kāju... Tad gan uzstājīgais kavalieris pazudis lodes ātrumā...
Jevgēnijs Pīrāgs bija ļoti labs šāvējs. Viņš un jau minētais Visvaldis Voins bija Latvijas pirmā biatlona čempionāta dalībnieki 1961. gadā Brakos, kas pie Ērgļiem.
Atceros, 1969. gada vasarā Stukmaņos improvizētā šautuvē Vīnakalnā es regulāri veicu komplekso treniņu - pieci aplīši pa 2,5 km, četras šaušanas pa piecām 7,62 patronām. Kolīdz biju izšāvis pirmās piecas - Daugavas kreisajā krastā dzīvojošais Jevgēnijs nepalika parādā - ik pēc laiciņa pāri likteņupes ielejai atskanēja arī no viņā puses raidītie 4 x 5 šāvieni.
Inārs Kušķis sešdesmitajos gados cīnījās gan
distanču trasēs, gan biatlonā.
 |
