Ināram
Kušķim 80!
Saproties,
cik tālu esmu…
Vai
zini, cik Ināram Kušķim gadu, jautāju biatlona cīnu biedram Jānim Vimbam? Vai
tiešām, tas nevar būt! Viņš šķita pārsteigts un pēc mirkļa piebilda - atceros, un tas bija tik nesen, sešdesmito
gadu beigās pirmo reizi nokļuvu Vissavienības arodbiedrību sporta biedrību
vasaras treniņnometnē Adlerā. Biju jauns
nepieredzējis gurķis un tur satiku visu zinošo Ināru Kušķi, kurš man izrādīja
dienvidu jaukās satikšanās vietas.
Jānis Čaurs
teica, ka viņam Inārs iespiedies atmiņā ar savu
vienmēr līdzi esošo zāļu maisiņu. Varējis palūgt vajadzīgo tabletīti
pret kakla sāpēm… vai temperatūru.
Māris
Kalve, savukārt, sagrupēja Ināra veikumu vairākos posmos: aktīvās sporta
gaitas, trenera un pasniedzēja darbs mūsu toreizējā Fizkultūras institūtā, tenisa
centrs Ķengaragā, slēpošanas bāze Uzvaras parkā…
Es
atminos Ināru kā nepārspējamu meistaru distanču slēpošanā un biatlonā. Vēlāk,
kad tas sporta trakums bija beidzies, redzot Ināru braucam ar jaunu žiguli,
jautāju, kā tev izdevās nopirkt mašīnu? Tas toreiz tikpat kā nebija iespējams
par padomijas „lielajām” algām.
Atbilde
mani pārsteidza – par puķītēm. Jautāju, iemāci mani - gribējās savu mašīnu. Un
Inārs daudz ko izstāstīja un izrādīja par tulpēm un mārtiņrozēm. Arī pirmos tulpju
vairsīpolus savai ieceru mašīnai nopirku tieši no Ināra Kušķa.
Labs mūsu kopdarbs bija mēģinājums saturēt kopā biatlona veterānu vecāko paaudzi. Kādu brīdi tas
pat izdevās. Arī tagad patīkami telefonā dzirdēt vienmēr jautro Ināra balsi.
Dzīves smago lietu uztvere ar smaidu arī nodrošina garu mūžu.
Par visu
pasmaidi. Nepievērs uzmanību tam, ko par tevi runā, vēl mazāk tam, ko par tevi
kāds var padomāt. Viņi vienalga runās. Un lai runā! Tas tevi neskar. Viņi
nezina caur kādām grūtībām tev dzīvē
bija jāiziet, viņi nezina to, ko zini tu!
Uz
veselību!
Juris
Vingris
