Arī Siguldā uz slēpēm jau iespējams gatavoties Latvijas biatlona 56. sezonai

Jā, tieši Sigulda ir pirmā vieta Latvijā, kur šosezon uzsākti slēpošanas treniņi. Tam par apliecinājumu publicējam mūsu aktīvā veterāna žurnāla "Sports" galvenā redaktora Daiņa Caunes pašfoto pēc pirmā sniega treniņa 26. novembrī Siguldas sporta un aktīvās atpūtas centrā.

Asaris peldbiksēs

Tālajā 1968. gada vasarā pašā jūlija tveicē kopā ar vēl dažiem Latvijas jaunajiem biatlonistiem devos uz Vissavienības arodbiedrību sporta biedrību izlases (bija arī tāds veidojums) treniņnometni Ukrainas pilsētā Sumos.  No Rīgas ar IL18 aizlidojām uz Harkovu, tad, lai nokļūtu 200 km attālajā galamērķī,  pārsēdāmies slavenajā AN2. Karstajā saulē virs stepju plašumiem mazais lidaparāts mūs izšūpoja līdz nelabumam. Bija bezgala patīkami atkal nostāties uz zemes...

Treniņnometnē pulcējās vairāk nekā 30 dalībnieki no Savienības dažādām vietām. Lielākā daļa bija jau nobrieduši biatlonisti. Mums junioriem nekādas atlaides treniņu procesā netika piemērotas. Katru otro dienu devāmies 30 – 40 km garajos izturības pārgājienos. Piecpadsmit, divdesmit minūšu skrējiens mijās ar piecu minūšu intensīvu soļošanu atpūtai. Un tā treniņš turpinājās vairākas stundas. 

Saulainā rītā, kas solīja vēlāk pamatīgu karstumu, pēc brokastīm  devāmies kārtējā „pārgājienā”. Virzījāmies gar upes krastu, kas Sumus dalīja divās daļās gluži kā Daugava Rīgu vai Visla Varšavu. Rakstot šīs rindas, upes nosaukumu neatcerējos. Talkā nāca Google Maps, kas vēsta, ka šo upi sauc Psela.

Kad bijām jau divas stundas skrējuši, pārupē  ieraudzījām milzīgus dārzus. Mūsos radās neatvairāma velme nobaudīt sulīgos, saldos Ukrainas ķiršus, kas likās teju ar roku sasniedzami. Tika vienbalsīgi nolemts pārpeldēt šo nieka ūdens šķērsli un atceļu veikt pa otru krastu.  Peldējām pa pliko ar vienu roku. Otrā turējām krosenes un sporta tērpu, mēģinot to visu saglabāt sausu. Lielākajai daļai puišu tas izdevās. Arī  manas kedas un īsās sporta bikses, ko tagad varētu saukt par šortiem, nebija samirkušas. Bet... nekur nevārēju atrast savas peldbikses... Sāku apjautāties vai kāds nav redzējis. Bet nekā. Manas glaunās zilās ar baltām strīpam rotātās  peldenes bija aizskalojusi Pselas straume.

Nekāda lielā nelaime jau nebijas. Sporta bikses labi nosedza visu to ķermeņa daļu, kas nebija domāta publiskai izrādīšanai. Pēc negausīgas ķiršu saēšanās, atceļš gan likās daudz grūtāks nekā sākumā varēja domāt. Viss tomēr beidzās labi – varbūt vienīgi kādu lieku reizi  nācās apmeklēt zaļo tualeti.

Pēc diviem gadiem Urālu piekalnē Jekaterinburgā (toreiz Sverdlovskā)  satieku kādu Sumu nometnes dalībnieku. Sasveicinājies viņš pārjautā kāpēc arī es pagājušajā vasarā nebiju nometnē Sumos? Saku, ka mani iesauca armijā un tagad esmu citā sporta biedrībā. Bet šis tā šķelmīgi paskatās un noteic: „Zini, ko es pērnvasar redzēju Pselā – pašā Sumu centrā pie tilta milzīgs asaris peldēja tavās lepnajās peldbiksēs!”

Joku par šo asari man nācās uzklausīt vēl dažu labu reizi...

Latvijas biatlons līdz 1990. gadam

Beidzot izdevies izveidot nelielu grāmatiņu par Latvijas biatlona pirmsākumu un tā attīstību līdz 1990. gadam. Brošūras pamatā ir Vitolda Šūtava apkopotie rezultāti. Slīprakstā atradīsiet Jura Vingra  un dažu viņa draugu atmiņu stāstījumu.
Šajā lapā augšā pa labi ievietota grāmatiņas elektroniskā versija, kuru visi var brīvi lejuplādēt  un lasīt savos datoros, planšetēs vai telefonos.